Pēcdzemdību depresija ir saslimšana, un to noteikti nevar saukt par rakstura trūkumu vai vājumu. Iesākumā to ir viegli sajaukt ar pēcdzemdību skumjām, taču, ja simptomi turpinās ilgāk par divām nedēļām, sāk traucēt bērna aprūpē un ikdienas pienākumu veikšanā un nepāriet pat tad, ja vecāki parūpējas gan par praktisko, gan emocionālo palīdzību paši sev, ir nepieciešams meklēt palīdzību un konsultēties ar ārstu.
Praktiskā palīdzība šajā gadījumā būtu kāda papildu cilvēka pieaicināšana, lai tas palīdz tikt galā ar sadzīves pienākumiem un, iespējams, arī ar mazuļa aprūpi. Emocionālo atbalstu savukārt var gūt, izrunājot dzemdību vai pēcdzemdību pieredzi un tā brīža sajūtas ar kādu no dzemdību aprūpētājiem, vecmāti, dūlu, PEP mammu (“pirmā emocionālā palīdzība” – profesionāla atbalsta persona māmiņām ar mazuli no dzimšanas līdz trīs gadu vecumam) vai vienkārši tuvu cilvēku, kas spēj uzklausīt. Pēcdzemdību depresija var skart gan bērna māti, gan tēvu, un ir ļoti svarīgi to laikus atpazīt un uzsākt adekvātu ārstēšanu. Ja mazuļa aprūpētājam ir depresija, tad trīs mēnešu laikā to sāk izjust arī bērns, kas ir vēl viens svarīgs faktors laicīgām rūpēm par sevi.
Pie iespējamām pēcdzemdību depresijas pazīmēm pieskaitāms:
- bieža un ilga raudāšana bez īpaša iemesla;
- grūtības veidot saikni ar bērnu;
- apetītes izmaiņas – tās trūkums vai sāta sajūtas zudums;
- trauksme vai pat panikas lēkmes;
- nevēlēšanās satikt citus cilvēkus vai piedalīties nodarbēs, kas agrāk patika;
- bezmiegs vai nemitīgs un nesamērīgs nogurums;
- bailes, ka cilvēks nav pietiekami labs vecāks savam bērnam;
- iekšēji pretrunīgas izjūtas pret bērnu;
- samazināta spēja skaidri domāt, pieņemt lēmumus un koncentrēties;
- domas par kaitējumu sev pašam vai bērnam;
- nemitīgas bailes no nenovēršamā.