Dzemdību laikā fiziski iegūtai traumai ir nosaukums, un ir veidi, kā to aprakstīt vai nekļūdīgi atpazīt. Pavisam citādi ir ar dzemdību laikā iegūtu emocionālu traumu, jo nav vienota jēdziena vai skaidrojuma tam, kas tiek vai netiek klasificēts šajā kategorijā. Emocionāla trauma ir dzemdētājas vai atbalsta personas reālas izjūtas, un šis pārdzīvojums ir jārespektē neatkarīgi no apkārtējo cilvēku uzskatiem.
Emocionāla trauma ir pamatota pat tad, ja:
- kādam citam ir gājis grūtāk vai ir noticis kaut kas šķietami un salīdzinoši “sliktāks”;
- notikums ir ļoti sens;
- citiem šķiet, ka to vajag pēc iespējas ātrāk aizmirst;
- šobrīd cilvēks it kā jūtas labi;
- traumu izraisošo notikumu varēja novērst;
- par šo traumu zina tikai cilvēks pats;
- kāds cits saka, ka tas nav bijis nekas traks;
- kāds cits izdomā iemeslus, kāpēc tas ir bijis pieņemams;
- dzemdību rezultātā gan māte, gan bērns ir veseli.
Emocionāla trauma ir īsta, ja dzemdētājai vai viņas atbalsta personai emocionāli sāp, un nevienam nav tiesību to apšaubīt. Atbalsta personai pārdzīvotais dzemdībās var būt radījis traumu neatkarīgi no tā, vai persona ir, vai nav bijusi blakus, tādēļ arī tai ir svarīgi lūgt un saņemt atbalstu. Vērtīgi šajā situācijā ir pēc iespējas drīzāk par to runāt ar cilvēku, kas spēj uzklausīt, pieņemt un vienkārši būt līdzās. Jo drīzāk par to runā, jo mazāka ir nepieciešamība pēc profesionāla atbalsta. Tikai, iespējams, šim uzklausītājam ir jādod kaut kādas norādes par to, kas sievietei vai atbalsta personai ir nepieciešams, – vienkārši bez komentēšanas tapt uzklausītam vai, tieši otrādi, lai pasaka kaut ko, kas stāstītājam vajadzīgs (konkrēti minēt, kas tas būtu): lai samīļo, ļauj paraudāt vai jebkas cits. Ja šķiet, ka pārdzīvotais traucē ikdienas gaitās un nav atrasts veids, kā šo pieredzi pārstrādāt, ir jāmeklē profesionāla palīdzība.