Saprotamu iemeslu dēļ par šo tematu reti tiek runāts, taču aptaujas vēsta, ka dažādos grūtniecības laikos ar to sastopas pat katra ceturtā sieviete. Latvijas likumdošana paredz, ka, ja bērns ir dzimis pēc 22. grūtniecības nedēļas, viņš ir jāreģistrē, un vecākiem tiek izsniegta dzimšanas un arī miršanas apliecība. Ja ir tāda vēlme, ir iespējams viņu legāli apbedīt un pienācīgi atvadīties. Ja bērns ir dzimis pirms 22. nedēļas, situācija ir sarežģītāka, taču vecāku vēlmes tiek ņemtas vērā. Vēl sarežģītāk ir ar emocijām, kas rodas pēc bērna nāves, tādēļ turpmāk ir apkopota informācija par to, kur meklēt palīdzību un gūt atbalstu.
Sērošana par bērna aiziešanu jebkurā viņa vecumā, arī 4, 8, 12 grūtniecības nedēļās, ir normāls, dabisks un nepieciešams process it visu iesaistīto, tai skaitā bērna tēva, māsu, brāļu, vecvecāku un citu cilvēku psihiskajai veselībai. Neizsērotas sēras var ietekmēt gan sievietes, gan vīrieša fizisko un psihisko veselību. Tāpat tās var radīt problēmas, kas saistītas ar esošiem vai nākamiem bērniem – izraisīt bailes un trauksmi, esot kopā ar veseliem bērniem, radīt grūtības nākamā bērna ieņemšanā, traucēt grūtniecības fizisku un emocionālu norisi, dzimšanas procesu un radīt arī pēcdzemdību pārdzīvojumus.
Sēras katram var izpausties atšķirīgi, taču kopumā sērot nozīmē runāt, raudāt, dalīties pārdzīvojumos, iet cauri šīm sarežģītajām izjūtām, saucot tās vārdā. Jo vairāk tiek runāts, atklāts un jo vairāk ir iespēja izdzīvot sēras drīz pēc zaudējuma, jo psihei ir vieglāk tikt ar tām galā. Drīz pēc bērna nāves emocionālās rētas dziedē tieši cilvēciskais atbalsts– uzklausīšana, pieņemšana, ķermenisks pieskāriens, un šim cilvēkam nav obligāti jābūt profesionālim. Ja zaudējums ir senāks, tad jau, iespējams, ir vērts to pārstrādāt ar profesionāļa palīdzību.
Profesionāls atbalsts – vecmāte, dūla, PEP mamma, psihologs, garīdznieks vai psihoterapeits. Šie cilvēki pārzina sērošanas procesu un mācēs uzklausīt. Protams, dažreiz emocionālu un praktisku atbalstu sniegs arī aprūpes personāls, kas ir strādājis ar sievieti dzemdību iestādē vai slimnīcā, taču ne vienmēr šie darbinieki ir kvalificēti vai spējīgi šādu palīdzību sniegt. Informatīvs atbalsts – šeit ieskaitāmas gan grāmatas, gan biedrības, kas specializējušās tieši palīdzības sniegšanā vecākiem, gan vecāku diskusiju forumi.
Ritualizēta darbība – ar to saprotama tāda darbība, kas ir vecākiem nozīmīga un palīdz tikt galā ar pārdzīvojumu. Piemēram, koka iestādīšana, piemiņas lietu sadedzināšana, ziedojums mirušā bērniņa vārdā, brīvprātīgais darbs, svecītes aizdedzināšana noteiktā datumā.
Ļoti būtiski padarīt šo aizgājušo bērnu par "reālu”. Ja vien iespējams, vecākiem būtu jāizmanto izdevība viņu redzēt, lai atvadītos. Miruša bērna satikšana, protams, prasa lielu drosmi, kā arī sabiedrībā pastāv mīts, ka būs vieglāk izsērot, ja vecāki bērnu nebūs redzējuši, taču psiholoģiski bieži vien ir tieši otrādi. Vārda došana, ja ir zināms bērna dzimums, pieskaršanās viņam un, iespējams, pat aprūpe – pirmo un pēdējo reizi dzīvē nomazgāt, saģērbt – tas viss palīdz sēru procesā. Ja vien tas ir iespējams, palīdzēs arī tas, ja vecākiem paliks kādas piemiņas lietas – fotogrāfija, matu šķipsna, grūtniecības testa rezultāts, plaukstas un pēdiņas nospiedums un tamlīdzīgi.
Tuvinieku atbalsts – tieši līdzcilvēki var būt visvairāk ieinteresēti atbalsta sniegšanā, taču jautājums, vai un kādā formā vecāki vēlas to saņemt. Tālāk informācijai apkopots dažu vecāku teiktais par to, kas ir vai nav palīdzējis šajā laikā. Jāatzīmē, ka bieži šie apgalvojumi savstarpēji konfliktē, tādēļ ir individuāli jājautā un jāatrod konkrētajiem vecākiem noderīgais:
- uzreiz pēc notikuma tuvinieku apziņošanu uzticēt kādam citam;
- sarunas sākumā pateikt, ka nevēlas runāt par zaudējumu;
- sarunas sākumā pateikt, ka vēlas, lai par bērnu runā un nekautrējas ko vaicāt;
- pajautāt, kā viņi jūtas saistībā ar bērniņa nāvi, nevis gaidīt, kad viņi paši to pieminēs;
- iesākumā radus un draugus satikt vien uz īsu pastaigu ārpus mājām;
- palūgt salikt bērniņa lietas kastēs un uz kādu laiku noglabāt citur;
- palīdzēt pārdot vai ziedot bērnam sagādāto;
- pie durvīm atvest ēdienu un pašam doties prom;
- uzklausīt, nepiedāvājot ieteikumus, īpaši, ja pašam nav līdzīgas pieredzes;
- piedāvāt pastāstīt par savu pieredzi, ja kas līdzīgs ir piedzīvots;
- nestāstīt savu pieredzi, nesalīdzināt un nepadarīt to par kāda cita notikumu;
- vēlreiz atgādināt, ka tā nav viņu vaina un viņi visu darīja pareizi;
- neteikt, ka viss būs labi un lai dzīvo tālāk;
- atcerēties bērna vārdu un paredzamo dzimšanas datumu;
- ļaut vecākiem dusmoties vai bēdāties un vienkārši uzklausīt;
- atvest gardumus un vienkārši apskaut, bez runāšanās;
- nerunāt par savu grūtniecību un vai bērniem;
- teikt: “Es nezinu, ko teikt. Nespēju iedomāties, kam tu ej cauri. Man ir ļoti žēl.”
- nelietot vārdu “vismaz”, piemēram: “Vismaz tas notika ātri. Vismaz
- nebija slims. Vismaz jūs esat jauni. Vismaz jums ir otrs. Vismaz tu vari palikt stāvoklī.”
- vienkārši izdarīt kaut ko jauku, nevis teikt, lai padod ziņu, ja ko vajag.